|
| |
Mēs nevēlamies pilnīgu nodarbinātību,
mēs vēlamies pilnīgas dzīves!
Ja mājsaimniecība iegādājas veļas mašīnu, jūs nekad
nedzirdēsiet, ka tie ģimenes locekļi, kas pirms tam mazgāja veļu ar rokām,
sūdzētos par to, ka viņiem ir atņemts darbs. Bet diezgan dīvaini, ja līdzīgi
notiek plašākā sociālā lauciņā, tas tūdaļ kļūst par nopietnu problēmu — bezdarbs
— ko risināt var vienīgi radot vairāk darba vietas lielākam skaitam cilvēku.
Priekšlikumi veicināt darba attīstību ieviešot īsāku darba
nedēļu no pirmā acu uzmetiena rādās vērsti uz saprātīgu jautājuma risināšanu.
Bet šie ierosinājumi nav saskārušies ar nejēdzību pamatu pamatos, ar ko ir
piesūcināta visa šī sociālā sistēma, kas balstās uz tirgus attiecībām. Reaģējot
uz vienu no šīs nejēdzības izpausmēm (apstākli, ka vieni strādā garas stundas,
kamēr citiem vispār nav darba), viņi tanī pat laikā tiecas pastiprināt ilūziju,
ka mūsdienu patreizējie darba apstākļi un darba ritms ir pieņemams un pat
nepieciešams, tā it kā vienīgā problēma būtu tas, ka kādu neparastu iemeslu dēļ
šis darbs nav vienlīdzīgi sadalīts. 90% esošo darbu bezjēdzīgums pat nav
pieminēts.
Saprātīgā sabiedrībā šo bezjēdzīgo darbu pārtraukšana un
iznīcināšana (ne tikai tos, kas raža vai tirgo muļķīgas un nevienam nevajadzīgas
preces, bet daudz plašāk tos, kas tieši vai netieši ir iesaistīti plaša patēriņa
preču tirgus attīstīšanā un sargāšanā) samazinātu nepieciešamos uzdevumus līdz
tādai ikdienišķai pakāpei (iespējams, mazāk kā 10 stundas nedēļā), ka tos
mierīgi varētu paveikt brīvprātīgi un kooperatīvi, samazinot ekonomikas
veicināšanas sistēmas un valsts varas nepieciešamību.
Pāris neseni pasākumi Francijā (kas, kā parasti, gandrīz nemaz
netika atspoguļoti ārvalstu plašsaziņas līdzekļos) parāda atsvaidzinošas
pretrunas tik ierastajiem “progresīvajiem” uzsaukumiem par vienlīdzīga
atalgojuma verdzību.
Decembrī un janvārī vairākās Francijas pilsētās desmitiem
tūkstoši bezdarbnieku izgāja ielās, vairākos gadījumos ieņemot nodarbinātības
dienestu kantorus, labklājības uzlabošanas dienestu kantorus, pakalpojumu
sniegšanas uzņēmumus un nekustamā īpašuma aģentūras, iebrūkot greznos veikalos
un restorānos, veicot kopējus reidus uz lielveikaliem. Šī kustība, lai arī daudz
pašapzinīgāka kā bezdarbnieku akcijas ASV, diemžēl lielākoties pakļāvās oficiālo
bezdarbnieku asociāciju vadībai (ko vada kreisās partijas un arodbiedrības).
Daudzas no šīm iestāžu ieņemšanām, tomēr, aizsāka cilvēki, kuri atteicās no
oficiālās nostājas un sāka rīkoties saskaņā paši ar sevi!
Šī radikālā nosliece izvirzījās priekšplānā janvāra vidū, kad
bezdarbnieki uz neilgu laiku ieņēma Parīzes tirdzniecības Centru un elitāro
Ecole Normale Superieure, un tad, policijas padzīti, ieņēma tuvējās Jussieu
universitātes amfiteātri. Lai arī šī beidzamā ieņemšana bija klaji pretlikumīga,
universitātes vadība atturējās no policijas izsaukšanas un turpmākos divus trīs
mēnešus 100 – 200 cilvēku ikdienas sapulces noturēja tieši tur.
Kamēr lielāko daļu oficiālo kustības okupāciju vadīja un
uzraudzīja birokrāti, un tās bija tīri simboliskas (tikai lai piespiestu valdību
ieviest pāris reformas), Jussieu universitātes ieņēmēji vēlējās radīt aktīvu
vidi publiskai apspriešanai. Viņu sapulces bija atvērtas visiem nevis tikai
bezdarbniekiem un sāka veidot sakarus ar citiem apgabaliem.
Dalībnieki atbalstīja divus pamatprincipus: 1) cīņai ir jābūt
neatkarīgai (partijas, apvienības un citas hierarhistiskas organizācijas tika
uzskatītas par pretiniekiem jebkurai patiesi radikālai cīņai), un 2) algots
darbs ir jāaizstāj ar brīvi pašorganizētām darbībām.
Jussieu sapulce nevēlējās pārstāvēt nevienu, tā vienkārši
izvērtās par pulcēšanās vietu, kur cilvēki varētu apspriest jebko, ko tie
vēlējās, un tad, ja viņi pēc tā tiecās, viņi varēja apvienoties ar citiem, kuri
bija ieinteresēti īstenot to vai citu atsevišķu ideju. Reizēm pāris cilvēku
sirojošas grupas īstenoja veselu virkni improvizētu kampaņu, piemēram, viņi
varēja doties uz centru un iztraucēt modes skati vai nomētāt ar sapuvušiem
tomātiem nekustamā īpašuma aģentūru, tālāk ielauzties lielveikalā un piespiest
īpašnieku “ziedot” nedaudz pārtikas, tālāk pārmesties metro uz citu pilsētas
daļu lai izplatītu skrejlapas vai izpūstu uzrakstus (“Tu nekad neatgūsi laiku,
ko esi pārdevis!” “Mēs negribam gabalu kūkas, mēs gribam visu maiznīcu!”), un
tad vakarā atgriezties universitātē un pastāstīt par dienā piedzīvoto.
Mēs nedomājam, ka Francija ir uz revolūcijas robežas. Šeit
aprakstītās darbības aptvēra tikai nelielu daļu sabiedrības, un rādās, ka
patlaban kustība jau ir norimusi (pēdējā laikā Jussieu sapulces satikās vairs
tikai divreiz nedēļā). Tomēr mēs uzskatām, ka daudzi no tās dalībniekiem ir
atklājuši, ka īstā dzīve sākas ar paša mēģinājumiem. Un šie izmēģinājumi var
novest pie kā daudz lielāka.
PUBLISKO NOSLEPUMU BIROJS
1998 gada aprilis
Latvian version of the Introduction to
We Don’t Want Full
Employment, We Want Full Lives! Translated by Pretspars.
No copyright.
| |
|